Pavasara serenādi šodien pianists spēlē,
Slaidajiem pirkstiem pār melnbaltiem taustiņiem slīdot,
Par asniem cauri sniega kārtai uz augšu, kas laužas,
Pretī saulei, gaismai, dzīvības elpai...
Serenādi dabai, kas mostas, no ziemas miega,
Zvēru riestam, gājputnu ceļam uz mājām.

Plūstot pavasara melodijai klavieru skaņās,
Dvēseles spārniem pianista sirds ceļo tai līdzi,
Pilsētas ielās, caur ļaužu burzmu, motoru skaņām,
Par atdzimšanu stāstot modinot cilvēka dabu,
Lauzt dvēseles ledu - sirds priekam un saulei,
Ziemas miegu nenest sev vasarā līdzi...

Lauž ledu upes, platā straumē nesot uz jūru,
Pavasara serenādes melodijai virmojot gaisā,
Pirkstiem pār taustiņiem slīdot - pianists izspēlē sirdi,
Neredzamām stīgām, citas sirdis, sirds skaņām skarot,
Cerot, ka mīļotā sadzirdēs, saklausīs, atvērsies, uzplauks,
Kā dabā viss plaukstot atveras, pavasara melodijai skanot.
/Egils Dambis/