Nepieradini mani, ja nezini, ko dari,
Lai rūgtais kauss nav jāizdzer man.
Nemēdz būt dzīvē tikai ķīseļa upes,
Starp mannas krastiem kas mierīgi plūst.

Pieradināt proti, paturēt ne,
Bet varbūt vienkārši nevēlies to.
Tāpēc, lūdzu, nepieradini mani
Un rūgto kausu neliec vairs dzert.

Zinu, ko teiksi, no manis aizejot,
Pats vainīgs esmu , ka pieradināt ļāvu.
Cerībā, ticībā, naivumā savā,
Ka rūgtais kauss šoreiz secen man ies.

Nepieradini, lūdzu, ja nezini vairāk,
Ko darīsi tālāk, kad viss Tev jau būs.
Viss, ko vēlējies, pieradinot mani,
Apniks kad pašai par feju man būt.
/Egils Dambis/