Ik māte nes dzīvību sevī,
Tas viņai no dabas ir dots.
Un reizēm man skumji paliek,
Ka kāds to vēl nesaprot.

Paldies pateikšu mātei
Par dzīvību, ko viņa dod.
Un lūgšu, lai viņa piedod,
Ja pateikties nemāku es.

Pateikšos mātei par visu,
Ko spēj tikai sirds viņas dot.
Un cieņā noliekšu galvu,
Matus sirmos tai pieglaužot.

Pateikšu mātei, ka mīlu,
Par viņu man tuvākas nav.
Miesai no miesas esot,
Dzirdi kā sirds mana skan.
/Egils Dambis/

P.S. Šo darbu veltu savai mammītei un visām pasaules mātēm.