Vien mātes sirds spēj patiesi mīlēt,
Sāpēs, priekos, bēdās un smieklos,
Tā mīl savu bērnu mūžīgi mūžos,
Līdz mīlot tai pašai apstājas sirds.

Vēl nedzimis bērns tai mīļš jau ir sirdī,
Arī kad piedzimstot iekliedzas viņš,
Tad aizmirst māte visu virs zemes,
Ir tikai bērns un laimīga sirds.

Dēļ bērniem saviem spēj paciest tā visu,
Lai kādas dzīves nedienas nāk,
Kā vilcene saņemas atņirdzot zobus,
Dzīves mutulim stalti pretī tā stāj.

Mātes sirds ir vienīgā pasaulē šajā,
Bez nosacījumiem vienmēr mīlēt, kas māk,
Tā nešķiro bērnu labs tas vai slikts,
To mīlot ar visu, ne daļiņu sirds...


Vien mātes sirds spēj patiesi mīlēt,
Sāpēs, priekos, bēdās un smieklos,
Tā mīl savu bērnu mūžīgi mūžos,
Līdz mīlot tai pašai apstājas sirds.
/Egils Dambis/