Tu un es - kopā vai mēs,
Vai lapas, ko pasaulē nēsā vien vējš,
Katru par sevi virpuļu dejā,
Uz brīdi vien sakļauties liekot tām kopā?

Kas atbildēs, pateiks - to nezinām mēs,
Varbūt vien varenais pasaules vējš,
Virpuļu dejā mūs noturot kopā
Kā lapas, ko izšķirt, ja gribēs, tas spēs.

Tu un es - no viena koka,
Caur kuru vasaras dzīvība plūst
Līdz rudens salnām un rudens vējiem,
Vai tas kopā vēl saturēt spēs.

To nezinu es, to nezini tu,
To zina vien varbūt pasaules vējš,
Smiedamies sakļaujot abus mūs kopā,
Un šķirot, ja saprasties nespēsim mēs.
/Egils Dambis/