Adventes vakarā viens pats pie galda,
Sēž kāds pavisam noskumis vīrs,
Noraugās vientuļi degošā svecē,
Kurai pat Adventes vainaga nav.

Tam kaukt gribas kā sunim, ir sadrūmis skats,
Sen nav vairs kam pateikt - lai mierīgs Tev prāts.
Kaut sirds pilna maiguma, dvēseles skumju,
Un sapratne ka kļuvis esi mīļajiem lieks.

Cik daudz vientuļu cilvēku tā svecītē raugās,
Šai mīlestības, pārdomu un cerību laikā.
Iekšēji kaucot pie galda vieni,
Kaut ārēji to nezinās vairāk neviens?

Adventes laiks - pārdomu laiks,
Piedošanas - sapratnes cerību laiks.
Spert soli pa solim viens otram pretī,
Kaut ceļš varbūt tāls tiem ejams vēl ir
/Egils Dambis/