Pārmet man daudzi, ka rakstu skarbi,
Tik patiesi kaili, ka paliek grūti.
Bez maldu tīmekļa spogulī redzēt
To, ko no sevis gribas tā slēpt.
Pārmet man daudzi, ka rakstu saldi,
Tik mīļi, ka sirds ārā pat kūst.
Atverot slēptās, visdziļākās jūtas,
Kurās bail pat atzīties sev.
Pārmet man daudzi, ka nemāku rakstīt,
Jo tāda diploma man kabatā nav.
Teoriju nezinot, publiski atļaujos,
Rakstīt par to, kas katram uz sirds.
Pārmet man daudzi un pārmetīs arī,
Sevišķi tie, kam kaut kas skauž.
Kā gan var atļauties uzrakstīt dzeju,
Likumus nezinot, kā jāraksta to.
Tomēr es rakstu un turpinu rakstīt,
Patīk tas kādam vai arī ne!
Cienot to cilvēku, kurš mani lasīs,
Un izlasot sirdi vaļā sev vērs.
/Egils Dambis/