Neticu cilvēkam kas netur vārdu,
Sola, bet solītais viņam ir nieks.
Atrunas meklē iespēju vietā,
Jo paša gods neko tam nav vērts.
Neticu cilvēkam, kas aprunā citus,
Šķelt un sanaidot vēloties tos.
Pats savas pārprastas lepnības valgos,
Ir tikai sīka un nekrietna uts.
Neticu cilvēkam, kas vārdu lauzis,
Apvainojas acīs ja saka tam to.
Sevi par svētu pataisīt vēloties,
Kaut paša gods neko tam nav vērts.
Gribu, bet nespēju ticēt es tādiem,
Kas neciena citus, necienot sevi.
Lielās un runā, svētuļus tēlo,
Bet nezina ko vispār nozīmē gods.
/Egils Dambis/