Klusi, klusiņām piezogas rīts,
Nakts burvību nespējot pilnībā dzēst.
Austiņā čukstot - Mosties! Jau laiks!
Ne turpini savu mīļoto skaut.

Viegli, viegliņām atveras acis,
Saules spožumā tās atkal krīt ciet.
Maigi mīļoto apskaujot ciešāk,
Vēl pagulēt drusku, vēl tikai mazliet.

Nesaprast rītam cilvēka dabu,
Nakts burvības varu, kas viņu vēl tur.
Ar mīļoto naktī rakstīto stāstu,
Kas tikai zvaigznēm lasīt ir lemts.

Rīts nedzird naktī radīto dziesmu,
To sirdis duetā kopā vēl dzied.
Nakts noslēpumu abas glabājot sevī,
Kaut viņām klusi piezadzies rīts.
/Egils Dambis/