Tik ilgi jau eju
Cauri krītošām lapām,
Baltu sniegpārslu deju
Un vasaras svelmi,
Lai satiktu Tevi
Kā pavasari plaukstošu,
Pēc kura tik sen jau
Ilgojas sirds.
Tik ilgi jau meklēju,
Visiem rudeņiem cauri,
Bargajām ziemām
Un vasaras svelmēm.
To vienīgo Tevi -
Sen meklēto, neatrasto,
Pēc kuras tik ļoti
Tā ilgojas sirds.
Zinu - atkusīs sirds,
Satiekot Tevi,
No ziemas sala,
Rudens krītošām lapām,
Kuras iznēsā vējš
Tāpat kā mani.
Pašam nezinot, kā ir,
Kad atkust sirds...
/Egils Dambis/