Rakstu vēstuli paisuma viļņos,
Reizē ar bēgumu sūtīšu to,
Vēstuli domās, rakstītu sen jau,
Kad caur sirdi dvēsele kliedz...

Adreses nebūs, adresāta arī,
Lai nevienam neaiziet vēstule šī,
Paisuma viļņos dvēseles kliegta,
Kas tagad, caur sirdi vēstulē gulst...

Lai plūst ar bēgumu vēstule reizē,
Sirds sāpes labāk, lai neredz neviens,
Dvēseles kliedzienā pazūdot viļņos,
Varbūt, ka dzelmē mieru sev rod...

Ja saņemsi vēstuli neatver vaļā,
Var izlauzties ārā dvēseles kliedziens,
Reizē ar sirds sāpi no jūras dzelmes,
Un tad varbūt, ka Tev mazliet sāp.

Ja, atvērsi nāksies dalīt šo sāpi,
Kad dvēselei kliedzot, nav, kas to dzird,
Kad apkārt ir kurlums un tukšas acis,
Kas nespēj lasīt sirdī rakstītas rindas.
/Egils Dambis/