Pieskaries, lūdzu, ar domām man savām,
Tik viegli kā vējš skrienot noskūpsta zāli,
Kā sniegpārsla dejojot krīt sirmajos matos,
Un vīrieša rokas glāsta mīļotās krūtis...

Pieskaries, lūdzu, dvēselei manai,
Tik viegli, kā tikai cita dvēsele māk.
Vārdos, ko sen jau vēlējies sacīt,
Lai sirdī tie man kā mūzika skan...

Pieskaries, lūdzu, man viegli, viegli,
Tik viegli, ka jaušams tikai pieskāriens Tavs.
Nesteidzies, nesasteidz! Es jutīšu Tevi,
Kad glāstu man Tavu atnesīs vējš.

Pieskaries, lūdzu, man! Pieskaries vēlreiz,
Tik viegli kā vējš skrienot noskūpsta zāli.
Mana dvēsele zinās, sirds mana jutīs,
Ka pieskāriens Tavs ir patiess un īsts.
/Egils Dambis/