Vai drīkstēšu kādreiz vēl piederēt tev
Kā toreiz, kad reibis bija vasaras gaiss,
Kad liesmoja skūpstos viss debesjums
Un zvaigžņotā nakts smaidīja mums.

Vai drīkstēšu kādreiz vēl glāstus sniegt
Kā toreiz, kad augums tavs atdevās tiem,
Kad aizmirsties ļāva mums debesjums
Un apstājās laiks, uzsmaidot mums.

Vai drīkstēšu kādreiz vēl pateikt, ka mīlu,
Kā toreiz, kad mīlot teicu to tev.
Kad bijām vien divi mēs un debesjums
Pasaulē, kura smaidīja mums.

Vai drīkstēšu kādreiz vēl piederēt tev
Un mirāža šodien tā neliksies man,
Kā toreiz, kad nakts bija... un debesjums,
Zem zvaigznēm, kuras smaidīja mums.
/Egils Dambis/