Deg debesis uguns sarkanās liesmās,
Kad kritušie eņģeļi pret tām skrien.
Salauztiem spārniem, ar dzīvību acīs,
Zinot, ka laiks atkal atgriezties mājās.

No degošām debesīm balti eņģeļi krīt,
Lepnības pārņemti no spožuma sava.
Tik pareiziem esot, vairs necienot citus,
Ka otru laiks mīlēt tiem kā sevi pašu.

Deg debesis, jaucoties kopā ar zemi,
Nav slikto ne labo vairs, pat pareizo ne.
Augstākais noliecas zemākā priekšā,
Mīlestībā cienot viens otru kā sevi.

Deg debesis uguns sarkanās liesmās,
Kad eņģeļi krīt vai debesīs skrien.
Atstājot pasaulē tikai principu vienu -
Ļoti mīlot šo zemi ir radījis Dievs.
/Egils Dambis/