Kāds krustu nesa un pie tā mira
Par mūsu grēkiem - Taviem un maniem.
Ar vainagu galvā no ērkšķiem pītiem,
Kad cilvēki lika tam Golgātu iet.

Krusta ceļš katram ir jānoiet pašam,
Un Golgāta arī katram ir sava.
Lai augšām celtos un garīgi dzimtu
No miega, kurā viņš saldi vēl guļ.

Kāds mācību nesa - mācību piedot
Un mīlēt tuvāko kā sevi pašu.
Ne jaunu reliģiju izveidot atkal,
Bet pasauli mīlēt, kā to mīlējis Dievs.

Ir laiks, kad mirt un augšāmcelties,
Gaismu rast sevī un dāvāt to citiem.
Pat, ja krusts jānes Golgātā savā,
Lai garīgi piedzimtu patiesi brīvs.
/Egils Dambis/.