Kad atmiņu tēls tev būs zudis,
Mani atcerēties nespēsi vairs.
Zini, nebeigšu domāt par tevi,
Kaut pēdas sen izdzēsis vējš.

To tevi, ko mīlēju kādreiz,
Kas lika man labākam būt.
Kas iedvesmoja attīstīt sevi,
Lai varu tev līdzvērtīgs būt.

Tev atmiņās būšu jau zudis
Un pašam man nesāpēs vairs.
Vien domās vienmēr par tevi,
Zinu, saule balta man plauks.

To tevi, ko mīlēju kādreiz,
Kas lika man apziņā augt.
Kas iedvesmot mani spēja,
Pret sapni iet un nepagurt.

Kad atmiņās būšu tev zudis,
Kā migla, ko izdzenā vējš.
Zini, domās es mīlēšu tevi,
Tev vienmēr sakot - Paldies!
/Egils Dambis/​