Nejautā mātei, kāpēc viņa mīl,
Kāpēc bērns vienmēr tuvāks tai būs.
Tā viņas sirds, kas savādāk nespēj,
Un instinkts no dabas līdzi kas dots.

Daļa no miesas un asins viņas,
Ir katras mātes lolotais bērns.
Iznēsāts sevī, caur sāpēm dzemdēts,
To nesaprast vīrietim itin nekad.

Stāvēs un kritīs par savu bērnu,
Ik māte, kamēr tai apstāsies sirds.
Tāpēc nejautā viņai, kas ir tas spēks,
Mīlestībā spēj kalnus kas gāzt.