Mīlēt nav grēks, ir nemīlēt grēks,
Pasauli, sevi un otru, kas blakus.
Aizliegt sev to, kas radīts no Dieva,
Kā pasauli veidot ir vēlējies viņš.

Ar dienu un nakti, gaismu un tumsu,
Mīlestību, prieku, sāpēm un ciešanām.
Dvēselēm mācīties liekot uz zemes,
Tā jaunu pieredzi lai var tās sev gūt.

Miesa un ķermenis ir tikai mājas,
Emociju, prāta un apziņas kopums.
Slēpjot sevī to dievišķo dzirksti,
Kas dvēselei dzīvot uz laiku tur liek.

Tā iekārtots cilvēks, ko nu tur vairs,
Lai mīlot spētu labāks tas kļūt.
Dvēselē, garā, savā apziņā, prātā,
Kā līdzīgu sev to ir radījis Dievs.
/Egils Dambis/