Piedod, ka aizeju, atstājot tevi,
Asarās mirkstot, salauztu sirdi.
Nespējot melot. Sakot, ka mīlu,
Jo sava brīvība dārgāka man.
Piedod, ka vilties tev sevī liku,
Domāt, ka būšu blakus es tev.
Ik katru brīdi un katru dienu,
Tā tikai valgus liekot pats sev.
Piedod, ka iemīlēt ļāvu tev sevi,
Un aiziet tik ļoti grūti ir man.
Zinu, ka aizmirst nespēšu tevi,
Jo tuvākas man par tevi nav.
Piedod, ka tomēr eju es prom,
Brīvība tuvāka sava ir man.
Nespēju elpot, esot es valgos,
Kuri tikai žņaudz mani nost.
/Egils Dambis/