Izpirku beidzot no lombarda smieklus,
Kurus tur ķīlājis biju reiz es.
Dvēseles mijkrēšļa tumšākās stundās,
Kad likās traucē tie asaras liet.
Izrādās dzīve bez smiekliem ir murgs,
Nevar tos pārdot vai ķīlā likt.
Pat, ja simts kaķi man dvēseli grauž,
Smiekli ir tie, kas mani var glābt.
Grūts bija laiks bez saviem smiekliem,
Lombardā kad tos atstāju es.
Guļam uz plaukta, pārklāti putekļiem,
Kā lieka manta ko nepērk neviens.
Šodien es smejos izpircis smieklus,
Jo bez tiem dzīvot vispār nav vērts.
Lai kādas vētras pār galvu nāktu,
Smiekli ir tie, kas var mani glābt.
/Egils Dambis/