Es mīlēju tevi un ienīdu sevi,
Jo nespēju nemīlēt esot tev lieks
Par spīti tavām nievām un smiekliem,
Kas dziļi man sirdī uguni kur.

Tu teici - Aizmirsti! - Nespēju aizmirst
Tos brīžus kad tevī kusu kā vasks.
Kad tavu vārdu un glāstu viļņos
Zaudējot prātu vairs nebiju pats.

Mutuļo asinis, dedzina vīns,
Sirds mana mēmi pret debesīm kliedz.
Zinot ka šodien tevi jau skūpsta
Un glāstu viļņos ir iegrimis cits.

Es mīlēju tevi, joprojām mīlu
Un saldenais vīns liekas man rūgts,
Jo nespēju nemīlēt, ienīst vai aizmirst,
To, kas bijis sirdī man tuvs.
/Egils Dambis/