Nosarmo mati, salna skar sirdi,
Atvasaras lietus starp abiem mums līst.
Tāpat kā jaunībā mīlestības pildīts,
Kaut mūžības sniegi pie sevis jau sauc.
Skatienos kvēle, mīlestība, siltums,
Rudens roze smaržo un zied.
Tāpat kā jaunībā kad salnas skartie,
Mūžības priekšā vēl nebijām mēs.
Sadotas rokas, smaidošas acis,
Joprojām vēl mīlestībā savieno mūs.
Tāpat kā jaunībā atvasaras lietū,
Tai deja un roze par simbolu kļūst.
Salnas skartie esam jau abi,
Mūžības sniegi pie sevis sauc.
Vien rudens roze, mīlestība mūsu,
Tāpat kā jaunībā smaržo un zied.
/Egils Dambis/