Baltās dāmas ēnainais tēls
Ik nakti sapņos pie manis nāk.
Noslēpumaini veroties caur sejas plīvuru,
It kā aicina mani sev līdz.

Sastingums, bailes mijas ar trīsām,
Pārdabiskam skaistumam sekojot līdz.
Veco mūru drūmajās sienās,
Kur tālumā sveču gaismā viss tīts.

Noplīvo apmetnis baltajai dāmai,
Vēss, bet pieskāriens tik ļoti maigs.
Paņemot mani aiz savas rokas,
Aicina dziļāk sev gaiteņos līdz.

Sapnis ar realitāti savijās kopā,
Nereālu izjūtu skaistums un māns.
Baltās dāmas maigajās skavās
Jauna leģenda smadzenēs dzimst.

Aust rīts, un sapnis kā vīzija gaist,
Dziest sveces, un skatam zūd dāmas tēls.
Plīvurā tītais, pārdabiskā skaistumā,
Manu sirdi sev paņēmis līdz.
Egils Dambis