Tik ļoti apnicis būt vienam....
Salt ledusaukstos palagos,
Vientulības saltos pirkstus jūtot,
Savās domās pašam maldīties

Dzert kafiju no rītiem vienam,
Zvaigznēs naktī vēlu lūkoties.
Uz pleca pieskārienu mīļu nejust,
Ja nav kam glāstu savu sniegt.

Tik ļoti apnicis būt vienam...
Kad vientulības klusums sirdī dveš,
Salst dvēsele, kā rudens salnas skarta,
Ja nav kam mīļumu no sevis sniegt.

Melns mākonis un lietus gāzes,
Spēj vairs tikai uz iekšu līt,
Tad apkārtējie redzot mundru smaidu,
Sirds vientulību nespēj ieraudzīt.

Tik ļoti apnicis būt vienam...
Sirds vārdus ja vēl nav kam sniegt,
Dzert kafiju no rītiem vienam,
Un gulties ledusaukstos palagos.
/Egils Dambis/