Neprāta virpulī pazaudēt saprātu, Atvasaras mīlestība sirdī, kad šalc, Aizverot acis dzīves mutulī mesties, Sajust cik strauji krūtīs pukst sirds. Lai smejas ļaudis un vīpsnā radi, Ka neprāta saprātā mīlēt vēl varu, Tik dziļi izjust savu mīlošo sirdi, Ka laimes asaras acīs sāk kāpt. Nu un kas, ka sirmums jau matos, Lai mani nievā un par neprāti sauc, Pateicos liktenim par viņa dāvanu, Atvasaras mīlestību, sirdī, kas šalc. Viss nāk un aiziet, arī aiziešu pats, Vēl reizi, tomēr, spēšu neprātā mīlēt, Saprātu zaudējot visu izjust ar sirdi, No laimes, kad mīlot acīs asaras kāpj. /Egils Dambis/