Cerību kaija spurdz debesīs gaisā,
Kad ticība zudusi, mīlestības prieks,
Ja jūti, ka esi mīļotam cilvēkam,
Gribot vai negribot kļuvis jau lieks.

Zūd cerību kaija mākoņu segā,
Un ticība vārdiem gaistošiem vējā,
Tik kvēli teiktiem asarām acīs,
Ka vajadzīgs esi, ka mīl Tevi kāds.

Aust mēness ripa norietot saulei,
Sen kaija, kā cerība, zudusi tālē,
Izstiepis purnu naktī pret mēnesi,
Gaudo kaut kur - vientuļais vilks.

Cerību kaija kā asara sāļa,
Ticībai zūdot lēni norit pār vaigu,
Kad pazudis viss, kam ticējis esi,
Un mīlējis patiesi no visas sirds.
/Egils Dambis/