Svece deg lēni, kā gribētu dzist,
Sirdspukstos dziļi iekšā kas mirst.
Sit jau vēl pulkstenis sekundes, stundas,
Un rozes ziedlapas pamazām birst.

Vai beidzies ir viss? Svece vēl deg,
Roze smaržot nevar vien beigt.
Sirds pelnos karstas ogles vēl gruzd,
Par spīti tam, ka pulkstenis sit.

Uzliesmo svece spoži kā rīts,
Sirdī, kas uzaust, kad beidzies ir mīts.
Par pulksteņa laiku, lai jau viņš sit,
Jo rozes atmiņa nemirst nekad.
/Egils Dambis/