Es radīju tevi no pelniem,
Sirds krāsmatu kvēlošām oglēm,
Zaudēto cerību liesmām
Un sapņiem, kur brīnumi dzimst.
Es radīju tevi tik dzīvu,
Ka satikties mums bija ļauts
Ne sapnī, bet reālā dzīvē,
Ko domas par brīnumu sauc.
Es ticēju brīnumam tevī,
Ko radījis biju es pats
No pelniem un cerību liesmām,
Kad likās zaudēts ir viss.
Es iemīlot sargāju tevi,
To brīnumu, tevī kas mīt,
Ne sapnī, bet reālā dzīvē,
Ko satikt man bija ļauts.
Vairs nevēlos atgriezties pelnos,
Zaudēto cerību liesmās,
Sirds krāsmatu kvēlošās oglēs,
Jo ticu, ka man esi tu.
/Egils Dambis/