Dzimšanas dienā.....Novēlējums - Sev...un citiem.

Dzimšanas dienā,
Mainās gadi, mainās cipari pasē,
Vecums nemainās, tas mājo sirdī.
Dzīves gudrība krājas,
Un muļķība tai līdz...

Nebaidies kļūdīties, izskatīties muļķīgs,
Tas uztur Tavu cilvēciskumu,
Neviens nav ideāls,
No kļūdām mācoties rodas izaugsme,
Tava izaugsme...

Saglabā bērnu sevī,
Katru dienu izzini pasauli no jauna, kā pirmoreiz to ieraugot,
Saskati brīnumu ik visā,
Cilvēkos, ziedos, lietus lāsēs, jūras viļņos,
Nebrīnies ne par ko, un reizē brīnies par visu...

Mācies mīlēt brīvi, nepiespiesti, negaidot atdevi,
Bez nožēlas,pat ja nemīl Tevi kā vēlies,
Dod labāko ko spēj cilvēkiem,
Nepazaudē sevi,
Esi pats.
/Egils Dambis/

Jaunība – tas nav dzīves periods, bet dvēseles stāvoklis, aktīva griba, iztēles kvalitāte, emociju intensitāte, drosmes uzvara pār nedrošību, piedzīvojumu garšas uzvara par ērtību mīlestību.
Cilvēks kļūst vecs nevis tāpēc, ka nodzīvojis noteiktus gadus, bet tāpēc, ka atsakās no sava ideāla.
Gadi ievelk grumbas sejā, bet ideālu nodošana – dvēselē.
Milzums rūpju, šaubu, baiļu, izmisuma – lūk, ienaidnieki, kuri pakāpeniski liek mums sagumt līdz zemei un pārvērš pīšļos vēl pirms nomirstam.
Jauns ir tas, kurš brīnās un jūsmo. Kā nepiepildāms bērns viņš visu laiku taujā: „Bet kas tālāk?” Viņš metas pretī notikumiem un prieku rod dzīves spēlē.
Jūs esat tikpat jauni, cik jūsu ticība. Un tikpat veci, cik jūsu šaubas.
Jūs esat tikpat jauni kā jūsu paļāvība uz sevi, kā jūsu cerības. Un tikpat veci kā jūsu grūtsirdība.
Jauni jūs būsiet tik ilgi, kamēr būsiet atsaucīgi. Atsaucīgi uz visu skaisto, labo un diženo. Atsaucīgi pret dabas, cilvēka un bezgalības vēstījumu.
Un, ja pienāks diena, kad sirdi pārņems cinisms un nomāks bezcerība, - nu ko, lai tad Dievs mielo večuka dvēseli!
No ģenerāļa Makartura uzrunas Karskolas audzēkņiem.
1962.g.