Aizkari žēli noplīvo vējā
Nopakaļ durvīm, kas aizcirstas ciet.
Pavīdot asarai skaistajā sejā,
Kurā ir sāpes un lepns smaids.
Neiešu, neskriešu noteikti pakaļ,
Asaru straume pār lūpām pil.
Izlaužas elsas sirds sāpju klusumā,
Kuras tāpat jau neredz neviens.
Skarbo vārdu asmenis sirdī,
Kā ērkšķi, kā skabarga smedzoši sāp,
Aizkariem žēli plīvojot vējā,
Sirds durvis neveras, neveras ciet.
Baigs klusums un asaras, lepnība, spīts,
Neiešu, nesaukšu atpakaļ vairs.
Lai pazūd no dzīves un sirds sāpes projām,
Tas, kura dēļ tā asaras līst.
Cerība klusa, aizkari vējā,
Mēms skatiens durvīs, kas aizcirstas ciet.
Varbūt, ka atnāks, piedošanu palūgs,
Tas, kuram piedot negribas vairs.
/Egils Dambis/