Domas


Lēni kā viļņi slīd domas šodien,Tik rāmi kā vējš noglāsta zāli,
Kā vīrieša roka mīļotās sievietes krūti,
Kā spalvu mākoņi peld debesu zilgmē.

Tās atgriežas pagātnē pie laimes mirkļiem,
Nākotnē lūkojas cerību pilnas,
Novērtē šodienu, to kas ir apkārt,
Lai slīdētu rāmi, rāmi kā bērna sapnis.

Tās miers, neizsakāms miers, līdz skabarga trāpās,
Pagātnē kādreiz, kas sāpīgi dūra,
Satraucas domas, kā tramīgas stirnas,
Nemiers uzjudna prātu, trakot sāk vējš.

Domas šaudās kā bišu spiets, miera vairs nav,
Nav vairs tāds rāmums satraukums rodās,
Vairs miera nav šodien, bailes par rītdienu,
Nav tālu līdz devītam vilnim, negaisa vējam.

Kā lai aizmirst skabargas asās, pagātnes sāpes,
Lai domas var atkal, kā viļņi, mierīgi plūst,
Tik rāmi kā vējš noglāsta zāli,
Kā vīrieša roka mīļotās sievietes krūti?
/Egils Dambis/