Vēl vakars nav vēls, vēl svece deg,
Vēl sniegpārslas krīt, bet Tevis vairs nav.
Baltām sniegpārslām aizejot mūžībā līdzi,
Gaišās atmiņās draugiem paliksi vienmēr.

Liktenis neprasot Tev nosita stundu,
Tik jaunam esot, kad iztek Tavs laiks,
Un smilšu pulkstenī beidzoties smiltīm,
Nekas, kas bijis vairs atgriežams nav.

Vēl vakars nav vēls, vēl svece deg,
Pirmās sniegpārslas krītot pavada Tevi,
Lai dvēsele aizejot mūžības ceļos,
Var atrast mieru, kas dzīvē tai trūka.

Baltas sniegpārslas krīt pārklājot zemi,
Caur sveces liesmu Tava dvēsele runā,
Ar draugiem Taviem, tuvajiem, mīļajiem,
Jo atmiņās viņu vienmēr paliksi dzīvs.
/Egils Dambis/