Nezvani, nenāc vairs nekad

Nezvani, nenāc vairs nekad,
Nespēju piedot, aizvainojums manī gruzd,
Tām asarām ko raudājusi esmu,
Viena gaidot nesagaidot.

Iemīlēju Tevi, nesaprati akls esot,
Kā māsu, tuvu draugu tikai uztverot,
''Kāpēc sirds tā sāp, domām miera nav?''
Redzēt negribu, ienīstu...

Tik vientuļš vakars, es neraudu,
Vien spilvens mitrs kļūst,
Domas pinās, neklausa, pašas skrien,
Kā dzeloņstieplēs roze pinusies.

Kāpēc telefons sirds trīsas nedzird,
Stulba, vāja esmu tomēr gaidot,
Dusmojos un gaidu - Tavu zvanu,
Dzirdēt vārdus - Piedod!
/Egils Dambis/