Par grāmatas iegādi lūdzu rakstīt man personiski





Un arī, kad nebūs vairāk nekā,
Vien priedes virs kapu smiltāja šalks.
Paliks zeme un nesalauzts gars,
Ko līdzi man devusi ir senā cilts.
*
Cilts, pār kuru brāzušies vēji -
Austrumu, rietumu. Neganti, spēji.
Ar uguni, ūdeni, zobenu, krustu
Cirtuši, kāvuši, lai svētbirze zustu.
*
Pirmās nakts tiesības, kangari, vagari,
Sviedri un asinis, nesalauzts spīts.
Ciltij, kas svešumā sūtīta, nīdēta,
Pērkona svētība nākusi līdzi.
*
Tīreļa purvs un Kurzemes katls,
Šalcoša priede un kapu smilts,
Piemineklis ciltij - svabadai, brīvai,
Kuru nav spējis salauzt neviens.
*
Un arī, kad vairāk nebūs nekā,
Kad zvaigznes par simbolu brīvībai kļūs.
Sakanbaltsarkanā karoga krāsā
Cilts dvēsele paliks un vienmēr būs.
/Egils Dambis/