Varbūt jau rīt atkal uzziedēs rozes,
Nokusīs sniegs - sirds ledus lūzīs,
Lauskas kāds izņems, skabargas izraus,
Lai varētu atkal rozes tur plaukt.

Asaras līst kausējot ledu, attīrot dvēseli,
Nebaidies, nekaunies - lai viņas šķīst,
Ar lauskām un skabargām iztekot kopā,
Tad sirds augsnē varēs rozes atkal plaukt.

Izraudi dusmas, sāpes, aizvainojumu savu,
Atbrīvo sirdi - no sniega, ledus un lauskām,
Lai nesāp vairs sirds, netraucē dzīvot,
Un krāšņa roze tajā varētu plaukt.

Nomet važas, kurās sasaisti sevi,
Atver sirds logu, lai gaisma var ienākt,
Atkausēt visu, kas traucē un maisa,
Pilnvērtīgi dzīvot un mīlēt no sirds...

Varbūt jau rīt atkal uzziedēs rozes,
Nokusīs sniegs - sirds ledus lūzīs,
Lauskas kāds izņems, skabargas izraus,
Lai varētu atkal rozes tur plaukt...
/Egils Dambis/