Tuksneša ceļinieks slāpēs un mokās,
Lielpilsētas vidū, reklāmu gaismās.
Apjucis meklē oāzi savu,
Starp sirdīm, kurās pūš tuksneša vējš.

Ikdienas steigā, rutīnā, darbos,
Tik daudzām sirdīm, kā tuksnesī slāpst.
Pēc kaut kā mīļa, dabiska, skaista -
Avota, kurš var veldzi tām dot.

Baznīcu sienas, nedzīvas reizēm,
Par avotu stāsta, bet nespēj to sniegt.
Un vitrīnu spožumā izliktā mīlestība,
Daudzām sirdīm vilties vien liek.

Tuksneša ceļinieks kaķēnu glāsta,
Ko renstelē iepūtis vienaldzības vējš.
Sen jau kurš klejo starp ļaužu sirdīm,
Un zina, ka pašām tām arī slāpst.
/Egils Dambis/