Kāds atrāvis vaļā dvēseles stīgas,
Savā nodabā sirdī vijoli spēlē,
Ieliekot sevi it visu šai spēlē,
Sāpi, prieku un dvēseles skumjas.
Sirds melodija skan, dvēsele raud,
Mazgājot dubļus, ko atstājis kāds,
Dubļainām kājām pa dvēselēm bradāt,
Kam pierasta lieta un liekas tas nieks
Katrā sirdī ir rēta, ko vijole dziedē,
Savās skaņās, kā balzāmā skalojot to.
Raudi dvēsele, raudi vijole,
Izraudot visu, kas tajā vēl sāp.
Kāds atrāvis vaļā dvēseles stīgas,
Kā sakot - ''Neskumsti, skumjās nezaudē sevi,
Priekš Tevis šovakar vijole spēlē,
Lai attīrās sirds un dvēsele Tava.''
Spēlē vijole, spēlē vēl sirdī,
Spēlē cik vajag lai attīrās tā.
Lai izraudot dvēselei asaras visas,
Visbeidzot tā gaiši uzsmaidīt spēj...
/Egils Dambis/