Sniega klajumos maldās sapņi -
Gaidīti, izsapņoti, nepiepildīti.
Jau lieki, nevajadzīgi zaudēti,
Neatgriežami vairs itin nekad.

Prāta biezokņu tumšajā mežā,
Pašu nogalināti šaubās, neticībā.
Aizlauztiem spārniem, sapņiem,
Vējā nolauztām smilgām upmalā.

Zaudēties sapņi pasaules ceļos,
Bijušo cerību pilni, ilgu un gaidu.
Neticībā nogalināti, nevajadzīgi,
Klīst pašu egoismā pazaudēti.

Zaudētos sapņus neatgriezt vairs,
Tie paliek sniegā, tumšā mežā,
Kā aizlauztas smilgas upmalā,
Lai augt varētu atkal cerību asnos.

Cerību asnos, ticībā, mīlestībā,
Jauni spārni sapņiem spēj augt.
Negalināt viņus prāta kārtības ruļļos,
Lai varētu lidot un nevis salt...
/Egils Dambis/