Aizejot projām, neatstāj vainagu
Pilnu ar ērkšķiem tālāk man nest.
Golgātas ceļu turpināt vienam,
Ko abi reiz kopā sākām mēs iet.

Sajūsmā, ticībā, cerībā naivā,
Mīlestības aklumā pret kalnu skriet.
Laulību veidot uz baltām smiltīm
Un domāt - abiem tā mūžīga būs.

Rozēm kaisīts likās ir ceļš -
Mīlestību sagraut nespēj nekas.
Plecu pie pleca, ja esam kopā,
Grūtības varam pārvarēt spēt.

Nebija rozēm kaisīts vien ceļš,
Laulību sagrauza grūtību brants.
Golgātas ceļā pārvērstais liktenis,
Lika mums ērkšķu vainagu nest.

Salūzis pulkstenis, apturēts laiks,
Ērkšķu vainagu projām liek mest.
Turpināt Golgātu man tikai vienam,
Jo, rozes vītušas nesmaržo vairs.
/Egils Dambis/