Šodien atlaižu domas savvaļas zirgos,
Nepiespiesti, brīvi, lai lido pie Tevis,
Kā toreiz, kad laidāmies velnišķā dejā,
Pilnā kaisles uguns un brīvības alku...

Bez domām paļaujoties mūzikai, ritmam,
Klausot ķermenim, uzticoties viens otram,
Kustībās brīvi, neierobežoti, kā zirgi savvaļā,
Plīvojošiem matiem, kleitai, enerģijas plūdumam.

Dejai, kurā dominēja izjūtas, kustības, soļi,
Ne iemācīti, izskoloti, deju zālēs dresēti,
Bet kā zirgu skrējiens savvaļā neprātīgi brīvs,
Savās emocijās, sajūtās atdošanās priekā dejai.

Asinīm pulsējot deniņos ļāvāmies dejai,
Divi vien pirmatnēju pirmsākumu vadīti,
Starp senās pils mūra sienām sveču gaismā,
Dejā, kurā bija visa dzīve, mūžības pulss.

Domas kā savvaļas zirgi traucas pie Tevis,
Brīvi atlaistas vaļā, kā toreiz, kad ļāvāmies dejai,
Mūsu abu dzīves, ķermeņa izjūtu, mūžības ritmā,
Dejai, kas piederēja tikai mums...
/Egils Dambis/

Gan vīrieši, gan sievietes ir saistīti ar enerģiju, ko daudzi sauc par mīlestību, bet kas īstenībā ir pirmmatērija, no kuras veidots Visums. Ar šo enerģiju nevar manipulēt, tā mūs gādīgi vada, un tā ietver visu šīszemes gudrību. Šī enerģija ir brīva kā savvaļas dzīvnieks, mēs ciešam sakāvi un viļamies, ja mēģinām to ievirzīt mums vajadzīgajā gultnē.
Tāpēc bieži vien mēs tikai runājam par mīlestību un, visticamāk,- ciešam no tās. Mēs cenšamies mazināt tās spēku, lai pielāgotos pasaulei, kurā domājam, ka dzīvojam, nevis ļaujam šim spēkam pilnu vaļu.
(P.Koelju)