Starp drosmi un bailēm


Mirklis un mūžība ir manī kad stāvu
Uz klints un spārnos pacelties vēlos,
Spert soli uz priekšu, to vienīgo soli,
Kas drosmi no bailēm katru mūs šķir.

Bezdibenis baida, debesis aicina
Par putnu man kļūt un tuvāk tām būt,
Vien ticības trūkums mani vēl attur,
Spert soli kas drosmi no bailēm šķir.

Aizveru acis mirklim un mūžībai,
Viens solis un manis paša vairs nav,
Krītu un reizē paceļos spārnos,
Kur bailēm varas pār mani nav.

Mirklis un mūžība kļuvis ir viens,
Debesis, tumsa - balts zvaigžņu piens
Drosme vai bailes, nav vairs nekā,
Jo beidzot kļuvis esmu es brīvs.
/Egils Dambis/