Kad sirdi māc gurdums un akmens spiež,
Kad elpas vairs nav, liekas, sabrucis viss.
Blakus vajadzīgs vienmēr ir cilvēks tuvs,
Kas, sapratīs klusējot, neteiks neko.
Kad sirdi māc gurdums un asaras līst,
Kad palicis esi visu pamests un viens,
Blakus vajadzīgs vienmēr ir cilvēks mīļš,
Kas, klusējot apskaus, un vienkārši būs.
Kad sirdi māc gurdums un sienas spiež,
Kad vientulības ēnā elpas vairs nav.
Blakus vajadzīgs vienmēr ir kāds tuvs draugs,
Kas pateiks - Tu neesi un nebūsi viens.
/Egils Dambis/