''Tautas dzejnieki'' plēšas un karo,
Intrigas vērpjot, dvēselēs mirst.
Viens otru skaužot un arī graužot,
Purvā dziļāk paši vien grimst.
Goda prātu zaudējot, tiecas pēc goda,
Sirds apziņai acis aizverot ciet.
Dubļus met citiem, slavējot sevi,
Domājot - pāva aste tiem plauks.
Zvaigžņu slimība, pašslavas saulīte,
Traucē dzejā dvēselei kliegt.
Runāt, raudāt, priecāties, smaidīt
Tā, ka lasītājs līdzi tai dzied.
''Tautas dzejnieku'' intrigu kari
Liek patiesa dzejnieka asarām birt.
Apgriezties kapā dižajiem gariem,
Kurus tauta par Dzejniekiem sauc.
/Egils Dambis/