Tu nāci man pretī kā pati vasara,
Kā saules apmirdzēts cerību putns,
Kā rīta gaismas dūmaka smalkā,
Kurai ne visiem pieskarties ļauts.
Tev acīs kvēloja debesu zvaigzne,
Austoša saule un tumša nakts,
Mulsinot, kārdinot mani kā bērnu,
Kam aizliegtais auglis bijis ir liegts.
Tu nāci caur koku kailajiem zariem,
Kā nevainības plīvurā ietinies vējš.
Kā baltās dejas skaistākā kleita,
Ko tikai līgavai uzvilkt ir ļauts.
Tu nāci kā saules apmirdzēts dārzs,
Kā vijoles stīgās iekodēts vārds.
Kā mīlestība balta, kā ugunīgs sārts
Kā auglis ko izjust man bijis liegts.
Tu nāci ar plaukstā degošu sirdi,
Kā mīlestības pārpilns aizlūgums man,
Nomest skrandās ietērpto pagātni,
Lai tevi iepazīt būtu man ļauts.
/Egils Dambis/