Kāda vairs lirika ar siļķi kabatā,Vītušu rozi sirmajos matos.
Neīstu stāstu par viltus glāstu,
Uz galda, ja mētājas sakaltis siers.

Pustukša pudele - tā visa lirika,
Ķilavu bundža un sakaltis siers.
Vēl jau ir roze sirmajos matos,
Ziedēt, kas nespēs vairāk nekad.

Siļķe kabatā. Kur gan tā radās?
Varbūt ne siļķe, bet sakrājies naids.
Tik ļoti nospiež kā staigule vecā,
Kurai sen zudis viss dzīvesprieks.

Neīsti glāsti un viltoti stāsti,
Saldsaldi glaimi vēl eksistēt liek.
Atmiņās kavēties par rozes smaržu,
Kaut siļķe kabatā tik ļoti spiež.
/Egils Dambis/