Divdesmit dienas kanēļa gūstā,
Tas jau par traku, tas jau par daudz,
Plātsmaižu vidū, kūkās un cepumos,
Insultam pakaļ braukt mani sauc.

Divdesmit dienu maratons beidzies,
Vairāk uz saldumiem nenesās prāts,
Nedod Dievs vēlreiz nonākt to gūstā,
Sirdstrieka tad var piemesties klāt.

Kanēļa gūstā kā šausmu filmā,
Cilvēks jūk prātā un diētai krahs.
Divdesmit dienās saldumu vidū,
Prāts saiet sviestā un paliek traks.

Padodiet siļķi, nu kaut vai speķi,
Rupjmaizi kurai nav kanēlis klāt.
Skābētu gurķi un Bauskas sieru,
Saldumiem murgos neļaujiet nākt.

Divdesmit dienas kanēļa gūstā,
Kā Jēzum tuksnesī, gals man ir klāt,
Ar savu krustu kūkās un cepumos,
Kas nebeidz mani vien kārdināt.
/Egils Dambis/