Tikai cilvēks


Neesmu vājš bet asaras birst,
Kad sabrucis viss kas tuvs bijis, dārgs,
Kad mīļotais cilvēks mūžībā aiziet,
Un spēka pietrūkst stipram vairs būt.

Visstiprākais tērauds arī reiz lūzt,
Un piliens pie piliena akmeni grauj.
Ir robeža katra cilvēka spējām,
Stipram būt un nesagrūt.

Neesmu vājš bet sirds sāpēs lūzt,
Kad neglābjami slims bērns mēmi lūdz,
Nespējot palīdzēt, nespējot glābt,
Vien cerēt, ticēt un Dievu lūgt.

Ik cilvēks ir tikai ārēji stiprs,
Kā granīts, kā klints, kā ozola koks.
Līdz tai smalkajai, smalkajai robežai,
Kad lielās bēdās kā priede lūzt.

Neesmu vājš un neesmu stiprs,
Tikai cilvēks un Dieva bērns.
Nespējot panes uzlikto nastu,
Kad salūzt sirds un asaras birst.
/Egils Dambis/