Aizliegtās debesis



Putekļu kārta klājas virs spārniem,
Putnam, kurš debesīs necelsies vairs.
Noticot tārpiem, ka nemāk tas lidot,
Un lidojot laimīgs nevar viņš būt.

Aizkrāsnē nomesti mētājas spārni,
Eņģelis, kurus tur aizmirsis sen.
Noticot pārgudri mācīto stāstiem,
Uz zemes ka vispār eņģeļu nav.

Putns un eņģelis abi bez spārniem,
Zaudētā ticībā vienatnē raud.
Baidoties celties atkal reiz debesīs,
Nespējot ticēt ka lidot tie spēj.

Putekļiem klāti spārni un ticība,
Noticēt sev cilvēkiem liedz.
Klausoties citu pārgudrās runās,
Paši sev tie debesis slēdz.
/Egils Dambis/