Sāp


Sāp redzot ka bērns mirst ātrāk par māti
Un sāpēs pie gultas piekalts ir kāds,
Sāp nabadzība dziļā vecīšu mājās,
Kam sūrā darba pavadīts mužs.

Sāp nespēja palīdzēt visiem kam grūti
Un apskaidrot prātu tiem kas vēl tic,
Ka rūpēs par cilvēku valsts panāks pretī
Un laimē tiem uzausīs nākošais rīts.

Sāp valdošas elites nekrietnie meli,
To dvēseles tukšums un zvērestu lāsts,
Alkatības puteņa uzvaras gājienā
Par kuru mazbērniem pastāstīs kāds.

Sāp redzot ka projām tautieši aizbrauc
Un mājās atgriezties nevēlas vairs
Nolādot varnešus dzimtajā zemē,
Kuru dēļ rūgtas tiem asaras līst.

Sāp redzot kā cilvēkos mutuļo naids,
Kā skaudības grožus nes tie sev līdz,
Kā aprunā citus paceļot sevi
Un cik ļoti saltas tādiem ir sirds.

Sāp nespēja manīt itin neko,
Vien nedarīt ļaunu un klusi lūgt,
''Palīdzi, Dievs, un Tēvzemi svētī
Par kuru tik ļoti sāp mana sirds''.
/Egils Dambis/