Aizmirstības putekļos atradu tevi, To, kurai sirdī ievziedi plaukst. To, kuru ledus ir sakalis važās, Pieredzi savu neļaujot lauzt. Aizmirsības putekļos atradi mani, To, kuram sirdī ziedi vēl salst. To, kuru ledus ir sakalis važās, Pieredzi savu neļaujot lauzt. Aizmirstības putekļu skarbajā ēnā, Dzīvojām ledu nespējot lauzt. Manai un tavai pieredzes straumei, Mīlestībā tālāk neļaujot traukt. Aizmirstības putekļos atrodot otru, Spēks bija abiem ledu mums lauzt. Atbrīvot straumi mīlestības upē, Tālāk ar ievziediem ļaujot tai traukt. /Egils Dambis/