Izgaist vīzijas, sapņi un tēli,
Aizejot vasara rudeni skauj.
Atvadu skūpstu pēdējo sniedzot,
Pie savām krūtīm cieši to kļauj.

Drīz jau nāks ziema, mīļākā jauna,
Rudens ko sagaidot priecīgi skaus,
Lai gan tā pametīs to itin ātri,
Pavasarim pretī pati kad skries.

Viss ir kā dzīvē, viens otru pamet,
Mīlas laiks ziemai arī būs īss.
Pavasarim vasaru pie sevis kļaujot,
Baltas ievas kad gaujmalā plauks.
/Egils Dambis/